jeb vai arī vai?

Viena no kaitinošākajām kļūdām, kuru runājot pieļauj latvieši nav pavēles izteiksmes lietojums nevietā vai "kad" lietojums "ka" vietā, bet gan neizprotamais "jeb" lietojums "vai" vietā. Es saprotu, ja to dara mans tēvs vai kāds bērns, bet ja tas parādās ziņu virsrakstos - tā ir pavisam cita lieta. Elementārs izpratnes jautājums? Vai arī tomēr nevērība? Loģiski vēl neizprotamāks ir "vai" lietojums "jeb" vietā - kā gan var izvēlēties "vai", lai papildinātu iepriekšsacīto par to pašu jēdzienu? Lūk piemērs, neko nesakot pat par paša raksta saturu :).

Paģērēšana

Šodien uzzināju ko nozīmē vārds "paģērēt" - pieprasīt, uzstāt. Nav tā, ka pirmo reizi to būtu izdzirdējis, vienkārši nebiju piefiksējis, ka nemaz nezinu tā nozīmi. Tāpat kā vārds "ģeņģerēt" - grīļojoties iet. Tam gan pats uzskrēju virsū, šķirstot vārdnīcu un patīksminājos, kāds skaists vārds ar diviem ģ un vienu ņ. Pat grūti spriest cik ļoti šo vārdu attālināšanās no standarta latviešu valodas lietotā vārdu leksikona ir skaidrojama ar ģ burtu, kas pēc būtības ir visai rets burts latviešu izcelsmes vārdos.

Zaudēju koncentrāciju

Arvien biežāk man lec acīs tas, ka ikdienas saskarsmē, filmu tulkojumos televīzijā un pat avīzēs (ar ko gan tur nodarbojas korektori?) tiek lietots jēdziens koncetrēšanās ar koncentrācija, kas noved pie tādiem uzjautrinošiem absurdiem kā cilvēkiem, kas zaudē koncentrāciju. Interesanti kā gan tas notiek - kāds viņus atšķaida?

Turam jega

Pirms kāda laiciņa, ēdnīcā sēžot, nosecinājām, ka tie leiši tāda dīvaina tautiņa - dzīvo miestos, mitinās kambaros, guļ uz lāvām un kuģo ar laivām - pilnīgs metropolītisms, nerunājot nemaz par skraidīšanu pa gaisu, saukšanu vienam otru par žmogiem un turēšanos pie visa, kas viņiem pieder.

Pieturam pieturās

Apcerot savā prātā vārdu turēt ar visiem tā pienācīgajiem priedēkļiem, kas savukārt veido jaunus vārdus, sakarā ar interesi izraisījušo tureti lietojumu lietuviešu valodā piederības apzīmēšanai, nonācu pie tāda parasta latviešu valodas vārda pietura. Pietura kā pietura, bet nu kāds šeit sakars ar turēšanu. Angliski - bus stop, vāciski - der Bushalt, bet krieviski - ostanovka (slinkums kirilicoties), itāliski - fermata, lietuviski - stotele (no stoveti): visi šie vārdi saistīti ar apstāšanos un stāvēšanu, bet letiņi tik tur un tur - ko gan mēs turam? Zirga pajūgu protams, jo tas jāpietur, lai pieturētu - loģiski, ne? :) Bet nu mūsdienās pārsvarā jau pietur dzelzs rumaki - pietur vilcieni, autobusi un automašīnas...

Burti un buršana

Butri, burti, noburti, apburti, burvis un burvelīgi. Kā gan te iemaldījušies burti? Varbūt tiešām burti ir uzburti? Liekas, ka tiešām šis ir tas gadījums, jo kā gan savādāk atcerēties burvestības, ja ne tās pierakstot... ar burtiem? Ticams, ka burvestības un burvju vārdi tiešam ir tās lietas, kas pirmās tikušas pierakstītas, izmantojot īpašus simbolus un rakstu zīmes, lai tos atcerētos un nodotu citiem, nākamajiem.
Ja salīdzinam ar angļu valodu, tad šeit arī var vilkt paralēles ar rakstību un buršanu, jo "to spell" nozīmē gan "burtot" (pa burtiem izrunāt), gan arī "noburt". Kas varētu novest pie vēl interesantāka pieļāvuma - pirmie vāŗdi, kas tika iegaumēti un tika atkārtoti bija buramvārdi, jo kas gan alu cilvēkam varētu būt vēl vitālāks par spēju kādu noburt vai nolādēt :)?

Par lietām un daiktiem

Tātad mazliet par abstrakcijām un to apzīmēšanu. Jebkāds objekts latviešu valodā var tikt apzīmēts ar vārdu "lieta", bet lietuviešu valodā tas ir "daiktas", kas pašsaprotami ir uzjautrinoši joprojām ar katru izdzirdēšnas reizi :), lai gan pēc būtības latviski vārds var tikt lietots līdzīgi apzīmējot kādu agregātu vai aparātu.
Tātad, kur pēkšņi radās "lieta" "daikta" vietā? Mans variants ir tāds, ka "lieta" vienkārši ir kaut kas izliets un kas pēc tam sacietējis - bieži vien tas var ieņemt patvaļīgas formas tā, ka subjektu nekā citādāk kā par lietu nevar nosaukt :).